trouble in seattle
sen nav tapis neviens raksts,, jo likās, ka nav vērts neko rakstīt,..
vēl arvien esmu kanādā. šis raksts būs par manām nedienām dodoties uz Sietlu. un šīs nedienas radās tikai manas pašas vainas dēļ.
tātad devos uz sietlu, jo man bija jāizbrauc no valsts, lai dabūtu jaunu vīzu uz vēlvienu gadu. uz robežas usa robežsargi tēloja bargos onkas, bet bbeigās kopā ņirdzām.
autiņā kkādā pieturā štatos man blakus apsēdās viens čalis, kurš esot mākslinieks, zīmē bmx parkus un pats arī esot bijsi viens no labākajiem braucējiem savā laikā sietlā. nu vervelēja un vervelēja čalis, jau no pirmā skata varēja pateikt- miermīlīgs zālītes pīpētājs. pašās beigās čalis piedāvāja naktsmājas savās mājās un kopš tā brīža arī sākās nedienas. es atteicu, jo teicu, ka man jabukots hostelis ir.
tātad izstāstīšu īsumā apskatu, kā man gāja un uzraksīšu savus rakstītos domu tīmekļus esot sietlā un pēc tam vankuverā.
aizejot līdz hostelim atklājās, ka man tur neņem pretī karti, meklējot automātus saprotu, ka ma vienk kartes nestrā’da. labs. es vienk vazājos un nekādīgi nesaprotu ko ma darīt. izlēmu iet uz citu hosteli. labi, tur mana karte darbojās, bet taja kartē šijam hostelim man naudas pietiek tikai vienai naktij. aizbraucu 1dienā un autobuss uz mājām tikai 3dienā. ko darīšu otrajā naktī man nav nekādas mazākās sajegas no nojēgas. staigājot pa sietlas downtown secinu, ka visa pilsēta pilna ar crackheadiem. neteiktu, ka tas radija omulības sajūtu. un visi šie nariki nebeidza man pievērst uzman;ibu ar saviem : hey baby, ur pretty utt.
tad neko pirmajā vakarā aizgāju uz meksikānu kafūzi un tiešām garšīgi paēdu.tad vēl nopirku kokanee 6paku ar ali;niem kurus sutināju hostelī. manā istabā dzīvoja arī viens onkulis no vācijas, kurš ceļoja visapkārt. un vēl viens čalis no ķīnas. tad nu ar to čali no ķīnas sāku runāt. tad koptelpā pievienojās viens čalis no teksasas vai šti vairs neatceros no kuriees.dīvainis. bet nu labi. tad jau jautrā prātā izdomājām, jka jāiet ielās, nāca tikai tas amerikānis dīvainais, jo čalim no ķīnas no paša rīta lidmašīna. neko. izstaigājām downtownu, bet nekur nekādas normālas balles, es tur ar savu pēdējo alinu staigāju apkārt. uzjautrināja viens melnais onka, kur tā laikam nonarkojies, ka sajucis prātā, yoyo man. bet bija smiekligs, tad ejot atpakal uz hosteli viens melnais puika pārdeva rozes, es vinam teicu, ka samainīsu alinu pret rozi un tā tiku pie rozes, kuru pēc pāris blokiem atdevu kādam taksistam. tad izdomaju, ka jaiet gulēt. nākamajā dienā pa deinu izdomāju, ka nedomāšu par nākamo nakti. izstaigāju pilsētu, apskatiju dažādas ēkas un vietas, neslikta diena. tad nu vakars jau bija klāt un tagad es ppārakstīišu savu nervus sagrauto domu vijumu, kuru rakstiju uz aploksnes sēžot maķītī(lēnām pŗātiņš sāka panikot un atkāpties):
28.09.2010.
šī visa pilsēta mani vienkārši nobeigs. ko man darīt, man nav kur palikt, visapkārt melnādaini narkomāni. Līdz 5ciem no rīta cerams varesu palikt maķītī.pēc tam nezinu. 1:40 autobuss. naudas ar vairs nav ar ko samainīt biļeti.
vienkārši stulba, tas arī viss. nevaru izdomātu, kur lai eju.viss būtu bijis kārtībā, ja tajā stulbajā hostelī būtu strādājusi mana karte.kāpēc man viss notiek kā filmās?es diez kādreiz iemācīšos domāt?pati vienreiz sevi pazudināšu.šitik slikti laikam neesmu nekad jutusies.gribu mājās.vajadzēja kaut kādā veidā tikt līdz pludmalei un tup[et tur, bet es jau nekad neko nevaru laic''igi izdomāt. nesaprotu kā downtownā var būt tik traki.lūdzu lūdzu palīdzi man . man jau peitiek mācību vienai reizei un šitādas kļūdas gan es vairs netaisos pielaist.es tikai ceru, ka šitas maķītis trādā līdz 5cim un mani neizdzīs ārā. vēl e sceru, ka visi tie nariki liks mani mierā. kā man tagad griētos būs nepamānāmai un izskatīties kā putnubiedēklim. . ielas pamazāk klust tuksakas, bet tas kaut kā biedē vairāk, jo visi dīvaiņi jau parasti uzrodas negaidīti.KUR, LAI ES EJU! domāju moš atrast policijas iecirkni, bet es negribu, lai mani izmet no valsts un neielaiž atpakaļ. pirmo reizi visi mani biedē.
KO DARĪT? KO DARĪT?? KO MAN ELLĒ RATĀ DARĪT? sūda valsts, sūda kartes, mans pauris arī nestrādā. neko nesaprotu, kā man tgad grib;etos būt citur, būt savādākai. gribu mājās, prom no štatiem.šodien man vēl pienāca klāt kaut kāda pareģe un teica, lai es pie viņas piesakos un viņa ma kaut ko tādu pateikšot, ka man dzīve mainīsies.
man sāp kunģis no tām kafijām.tēloju, ka lasu, bet patiesībā piņņāju. kā es gribu ātrāk rītdienu, autobusu, Kanādu. gribētos saprast šo valsti, nē, šo pilsētu. griibu būt neredzama.nesaprotu, ko šitādi cilvēki var vandīties pa vienu un to pašu vietu. šitam maķītim laikam pat apsargs ir.diez te naktīs auksts?>šonakt noskaidrošu. kaut kāds čalis te kko ārdās. nesaprotu ko darīt.lūdzu nedzenat mani ārā no šejienes, lūdzu nepamanat mani, es te neesmu, būšu rīt, aizparīt.bet šodien ļaujat man izdzīvot.
N, n- stulbs burts patiesībā.
kur man diez iet pēc maķīša. man jau liekas, ka tas apsargs mani uzl;uko un grib, lai es lasos ārā. pati vairs nesaprotu, ko gribēju pateikt. kur man iet, kas diez aretu but vaļā. kāpēc man bija jāvelk krāsainas drēbes un jāizskatās normālai.
labi, ko es šodien apskatiju?? -katedrāli, pludmali, mazos suvenīru veicīšus, kaut ko vel, bet es jau paspēju aizmirst.
kā man negribās, lai kāds mani pamanītu. plkst pus 10.ko lai es sadaru 10h.ārprāts tas ir tik daudz.kur lai es eju.ma mazak bail no tiem melnajiem, kā visādiem dīvaiņiem, kuri runā pašī ar sevi. ko ar tādiem var saprast un zināt.
kad man sākt rakstīt par sevi grāmatu?
atvainojos varbūt, ka kāds varētu tikt aizskarts par kādu no maniem izteicieniem, bet tās bija manas tā brīzža sajūtas un e ssajutos tiešām izmisusi.
tad izgāju no maķīša un staigāju pa ielām līdz man uz kādas ielas, viens dīvainis nesāka piesieties, tad es aši izdomāju, ka aiziešu līdz sound transit stacijai, likās drošāk. ieraudziju tur transportu līdz lidostai un lecu iekšā un aizbraucu uz lidostu. lidostā pagulēju līdz 8iem. tur vel ar kkadu meksikāni vai kkadu taml parunaju, kurs tjipa gaidot brali, kurs tur stradajot. tad iesot dzert alinus majas un prasija vai es ari negribot iet. jaa jaa, aizskŗēju vēja nesta haha. ]
tad no rīta iekāpu tajā pašā sound transit un devos uz downtownu atpakal. protams jaunas ķibeles. iekāpa kontrolieri un man jau protams nekāda casha nav un biletes nav. nu neko tēloju dumju un laikam arī izskatijos dumja arī. nofočēja manu pasi un izteicaa brīdinājumu un teica, lai galā samaksājot tad(kaut arī es vinam mēģin;aju izskaidrot, ka man nedarbojas kartes un ir tikai kanādas dolāri.) un ve pieteica, ja iekapj cita kontrole., tad lai saku, ka jau esmu dabujusi bridinajumu. un proootams, naakamajaa pieturaa atkal iekaapj kontrole un man viss jaasaak no gala skaidrot tiem, bet kaut kaadaa veidaa visi ir draudziigi un viss nokaartojas.es protams neaizbraucu liidz peedeejai pieturai bet izkaapu aatraak aaraa un neko neesmu samaksaajusi.
tad sagaidiju savu autobusu, aizbraucu uz vankuuveru. un no šejienes sākšu rakstīt savu pēdējo gara darbu manā ceļojumā, kurš ir diezgan pagarš un izklāsta manas pēdējās nedienas un pēdējo dienu šajā ceļojumā.
29.09.2010.
Nu Vot!šodien notika neticamais. atbraucu uz vankūveru ap sešiem, kamēr līdz centram tiku bija 7. kļūdas pēc uzvaniju ilgai un vieni no pēdējiem 2 dolāriem aizgāja vējā.šerija ir viena dīvaina būtne, prasiju vai nevaru pie viņas palikt pa nakti. vina esot sporta zālē un ko es viņai neesot ātrāk pateikusi.Come on! man telefons ir miris,, par pēdējām kačām uzvanu viņai un///,.B** jocīgā korejiete. tad vienkārši sapratu, ka ar viņu nav vērts tērēt manu laiku.pa pēdējiem dolāriem aizbraucu līdz horseshoe bay. forši jau, ka pa to laiku nav nereāli satumsis. es tik eju uz ceļu un neko nesaprotu ko man darīt un beigās vienkārši sabīstos. mašinu man, es stāvu uz laternu izgaismota ceļa. redzu, ka man autobusa biļete vel derīga kaut kur 30 min un aizjoņoju līdz autobusam atpakaļ.tas pats šoferis paspēju, jau izgāzties pirms tam, bet tas nav tik svarīgi šobrīd.visi mani pēdējie šoferi mani atcerās. cits tāpēc,ka liekos smuka, cits tāpēc, ka esmu neveikla.
tā nu atpēros atpakaļ uz centru.izdomāju, ka man moš jāatrod i-cafe.jo man eektronikas veikalā neiedeva lādētāju(ko tik es neizdomāju darīt un prasīt visur), jo visi esot iepakoti. bet vismaz uzzinu no pardeveja kur varetu but i-cafe.protams, tur neatrodu ko mekleju.bet meģinu meklēt/kam prasu, visi kkur atceroties kur ir, bet kad tur aizeju tur nekā nav.tad vienā cafee viens čalis riktīgi zinot kur esot un paldies viņam,…. bet varbūt arī nē.tur man tikai sanāk 10min, kas ir sūds.gribēju palikt pie iena čaļa, bet izrādijā, ka viņš nevis dzīvo Nanaimo ielā, bet Nanaimo salā tagad.nu neko, eju pa ielu, izmisums atkal liels, ieraugu stūklaku un tur apsēžos. man tāds besis, ka mani nebiedēja pat divi tumši stāvi, kas bija otrā pusē strūklakai.viens izdomāja piebraukt pie manis ar ricuku,pārdot džointu. teicu, ka man nav naudas, tad vins man gribeja vienkarsi vinu atdot. nejutos drosa un teicu nē. Attā čalim.tad dzirdu skeitu. ieraugu čalis braukājās un atkuļas līdz manīm un prasa uguni.kko sākam runāt un prasa kas man. es saku, ka šonakt esmu bezpajumtniece ar ko viņs man atbild, ka viņš tāds ir gandrīz visu savu dzīvi.tad viņš man sāka stāstīt kā 8 gadu vecumā sāka pīpēt zālīti, kq var dzīvot neēdis, kā zin kur atrast aliņu bez maksas(burtiski nozagt) no kautkādas kompānijas tikai 1nos naktī.
es tik klausos un klausos. savas bēdas paspēju aizmirst, tagad tās liekas pupu mizas.
viņš man izstāsta, ka dzīvo kopā ar brāļiem, onkuli un citiem ielu bērniem.sapīpējam.tad viņš man stāsta, ka viņi dzīvo pamestā klubā un ka neviens vel to nav atklājis, un piedāvā man iet tur pačilot, ja es gribu.man jau interese liela, aizgāju arī(cik trakam tur jābūt?)klubs izdemolēts, viņa brāliem vienu nakti esot bijis jautri metāt toaletes papīrus visapkārt.visut viss mētājās, smirdbet viņiem ir elektrība, wc arī darbojas,ierodas viens no vina brāļiem, kurs saka, ka vinam ir 19, bet izskatās daudz vairāk.tad tie tur uzkurī.runā par savām ģenitālijām, neveiksmēm seksāutt. jūtos neomulīgi.istabā ir vēlviena meitene, neko nerunā. esot jauniņā vai kkas taml.vi;ni esot stiprs teams, kas atbalsta viens otru un ka man ir paveicies atrast labu teamu, es teiktu – bandu.- zog un pārdod, audzē un pārdod.un tad es sabijos jo man tika uzdots jautājums: vai es zinu, kas notiek ar tiem, kas tur nonāk pirmo reizi.:? es domāju- Cauri ir!! bet beigās san;aca tā, ka tas čalis, kuru es satiku pie strūklakas(Chris) staigājot pa miegam un stlbības darot. tie izsomā, ka ies ciemos pie viena vi;nu ‘čoma, kurš pa kluso kkur kkādā viesnīcā dzīvo.es teicu, ka man vajag pastaigātiees un ka es nei;su ar viniem. nekas man nenotika, bet atpakal iet vairs netaisojos nekādā ziņā. ko tik es neuzzināju par bezpajumtnieku dzīvi, āāleluja! Chris man stāstija par cilvēkiem, kas aizgājuši pa east hastings ceļu(lielākā nariku iela van) viņi arī tur esot bijuši. tad savārijuši kaut kādas ziepes ar narkotikām u viņu draudējuši nogalināt, viņa brālis esot tur sašauts galvā divas reizes aizstāot viņu. tā nu viņi pārvākušies un downtownu. viens no tiem bezpajumtniekiem izskatijās tīrs, gudri runāja utt. uzzināju daudz ko par patversmēm, ntajām viņu ģimenēm.
tikko pārvācos uz citu McD(laikam pasēdēju gadnrīz visos dt McD). hz cik ilgi te varēsu nosē’dēt.grib;etos uz Granview aizlais uz savvu veco store., bet pārāk tālu.
ā, un starpcitu, pavisam aizmirsu, ka šodien dabuju jaunu vīzu, smuks robežsargs bija, žēl ka man nepatrāpijās, haha!
tagad tik kaut kā jātiek līdz ceļam rītā un bus ok.gribu loti mājās. šodien sapratu, ka ka neko nesaprotu, ne no sevis, ne dzīves vērtībām, no nekā. vēlarvien neesmu sapratusi, sapratu tika to, ka man par to vajadz;;etu aizdom;aties vairāk. sitas mcD stulbs.kā lai pavada visu nakti?? bail vairs man nav, ne jau no vankūveras. atcerējos to pareģi. kas diez tas lielais bija domāts? viss šitas? atjēgšanās?jocīgi, ka cilvēki šitā var ātri ielaist svešu cilvēku kurš ir nelaimē. man vēl arvien neaiziet. tā vienkārši ir dzīve- citas vērtības.āāa vēl biju sietlā biblenē pirms atvēršanas, tik daudz trakie un bezpajumtieki iet uz bibleni sēž tur siltum;ā drošivien visu dienu.
šajā mirklī mans prāts vienkārši sāka atslēgties un man sāka rādīties gļuki no negulēšanas, likās, ka dzirdu lietas, kas patiesībā nenotiek un redzu vīzijas, pat aizdomājos, ka es varbūt esmu kautkāda gaišreģe vai kkas. bet pieņemu, kas tas no stresa un negulētām naktīm. tad nu man paveicās ar autobusa šoferi, kas mani pa velti aizveda līdz ceļam un ar pāris mašīnām atstopēju īdz mājā. āāāleluja un šobrīd liekas, ka tas nekad nav noticis ar mani, ka tas viss ir vienkārši safantazēts murgs. neesmu iekļāvusi pāris lietas, drošivien vēl kādus interesantus notikumus, bet īsumā šis būtu viss..
šā ceļojuma laikā ieguvu ļoti daudz dažādas mācības un lietas, par kurām derētu padomāt mums visiem.
kārtīgi saplānojiet ceļojumus, īpaši ja dodieties vieni kaut kur.
Novērtējiet to, kas mums katram ir dots, jo tas ir ļooooti daudz! citiem tiešām ir daudz sliktāk, bet viņi par to negaužas un kaut kādā veidā jūtas laimīgāki. teikt jau ir viens, bet redzēt ar savām acīm visu to ko es redzēju un dzirdēju ir pavisam kas cits.
p.s. piedodiet par miljons gramatikas kļūdām, bet neesmu īpaši pacietīga tik ilgi rakstīt un visu šo stastu parlasīt.
so – Peace Out!
